Valsts reorganizācija.
Likumdevējs un izpildvara šodien Latvijā pinas kā vista pa pakulām. Spilgti attēlo principu “grozies kā gribi, kā pakaļa pakaļā, tā pakaļā”.
Neviļus atcerējos Satversmes tekstu: “3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Bardaks u.c. ir likvidējams, ja likvidē Rīgas monopolstāvokli un varas koncentrāciju Rīgā.Tātad – jāveido 4 federālas teritorijas. Var teikt – mazai valstij federālas teritorijas – tas ir stulbi. Bet ko lai dara, ja mazā valstī lieli muļķi un vēl lielāki nekauņas? Un ja mazās valsts ir 50% ir Rīga un 50 % – pārējā teritorijā?
4 federālas teritorijas, ar 20, tieši vēlētiem priekšstāvjiem, veidotu tās 80 galvas (100 ir par daudz) Saeimā.
Ministrijas nevajadzētu, jo katrā rajonā būtu savi attiecīgie departamenti, kurus vietējie varētu mainīt “nebojājot valsti”, kuru priekšnieki un viņu vietnieki veidotu “lielo ministriju”, un viens no viņiem – dirnētu Ministru kabinetā un tēlotu ministru.
Vara un darīšana būtu decantralizēta, kas samazinātu kļūdu, stulbību, mantkārības un vēlmes gozēties mediju telpā ietekmi.
Tas nav nekas jauns – tās ir Satversme no 21.g.s skatu punkta.
Patreizējā situācijā ir pilnīgi vienalga, kurš ir Valsts Prezidents, Ministru Prezidents, kāds ir Saeimas un Ministru kabineta sastāvs – visu nosaka ministriju un to pakļautības iestāžu ierēdņi, valsts sekretāri un citi birokrāti.
Birokrāti jau tapēc ir birokrāti, ka kaut kāda neloģiska punkta, paraksta vai papīra neesamības (vai esamības) dēļ, spēj nobremzēt jebkuru procesu (atcerēsiemies klasiskos Gogoļa darbus, piem. 5.galda 6. ierēdeņa 8. palīgs). Kamēr esošie ierēdņi turpinās savu darbību, nekas nemainīsies un nevar mainīties.
Kāda ir izeja? Vismaz 100% ierēdņu rotācija starp ministrijām, tad pārtestēšana (kas gan neko nedod – birokrāti glābj birokrātus) un sekojoša samazināšana. Dažas nedēļas bez ierēdņiem ministrijās valstī neko nemainīs (ko gan ierēdņi sastrādā dažās nedēļās?). Tomēr – ierastās saites un taciņas būs izmaisītas un kādu brīdi viņi darīs ko liek, ne ko grib… Valsts gūst iespēju mainīties.
Atstājot esošos ierēdņus valsts un pašvaldību struktūrās, valsti labprātīgi var likvidēt….
Šobrīd prioriāte ir valsts noturēšana “pie dzīvības”.
Valsts nākotne ir federācijā – latviešu mentalitāte nav maināma (tas ir vesels cits stāsts) – kā galvās ir “Ķenča lūgšana”, tā ir. Zirga un ratu vietā gan ir auto, kas nu nekādi nav Latvijas ekonomikas nopelns.
Sekmīgai valsts pārvaldei nepieciešams:
- ziņas par valsts iedzīvotājiem – pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem un īsā uzturēšanās termiņa personām (turpmāk visi kopā – iedzīvotāji),
- ziņas par iedzīvotāju nodarbošanos – bērnudārzi, mācības, darbavieta, uzņēmējdarbība,
- ziņas par iedzīvotāju iemaksām valstij (nodokļiem) no visa, ar ko viņi nodarbojas (kur iemaksas ir noteiktas)
- ziņas par iedzīvotāju sociālajām vajadzībām – bērnudārzu, mācībām, veselības aprūpi un pabalstiem.
- ziņas par attiecībām (saimnieciskajām un politiskajām) ar citām valstīm un starptautiskajām organizācijām
- ziņas par valsts drošību un spēju pastāvēt.
Tātad – viss, kas ir nepieciešams sekmīgai valsts pārvaldei, ir informācija – reāla informācija reālā laikā.
Informācijas tehnoloģijas šodien nodrošina visu, kas ir nepieciešams minēto 6.punktu realizācijai, turklāt – to izmaksas krīt ar katru dienu un daudzas lietas faktiski ir bezmaksas).
Viss, kas šodien liekas sarežģits un grūti realizējams vai rada ekonomisko un sociālo spriedzi, ir visai vienkārši atrisināms ar pareizu informācijas tehnoloģiju izvēli un pielietojumu. Jo sevišķi tas ir attiecināms uz izglītību, veselības aizsardzību un nodokļiem. Protams, pareiza izvēle ir vismagākais punkts – iespējams, jāpiesaista ārvalstu entuziasti.
Mūsdienīga valsts pārvalde nevar balstīties un būt atkarīga no ierēdņu kompetences līmeņa, viņu iegribām, garastāvokļa vai “sponsoriem”.
Nav runa par vajadzībām, izdevumiem un ienākumiem. Runa ir tikai par organizāciju. Un šodien organizācija nav jābalsta uz politiskām teorijām, vai uz “vēsturisko vai pasaules pieredzi” (kura bieži ir kļūdaina – tendencioza, “šķiriska”) , bet ir jābalsta uz šodienas iespējām.
Mans mērķis nav šeit sniegt detalizētu izklāstu (tas prasa jau realizēto un esošo ideju un risinājumu apkopojumu), bet vienkārši atkārtot sen zināmo – problēmu ir neefektigi risināt, risinot tikai kādu tās aspektu. Problēma ir jārisina kopumā. Tādēļ arī sākumā ir norādīti galvenie punkti.
Starp citu – neesmu manījis, ka valsts iestādes rēķinātu savu TCO (Total Cost of Ownership) un ROI (Return of Investment). Valsts gan to mēģina paskaidrot, sastādot budžetu.
Neesmu informēts, bet neko šajā virzienā no stratēģiskās analīzes un citām, nākotni prognozējošām struktūrām, neesmu dzirdējis. Kas ir visai tipiski (jo sevišķi, ja runā par izglītību un veselības aizsardzību): nākotni mēģina prognozēt ar pagātnes metodēm un līdzekļiem.