Modernā Ķenča lūgšana.
Iesākumā domāju pārveidot zināmo lūgšanu šodienas sarunvalodā. Tomēr – neesmu ne Reinis, ne Matīss Kaudzītes un tik perfektu valodu pārstāstīt ir neiespējami. Iznāca vien mūsdienu aktuālo uzskatu izcēlums…
Kā jau esmu jautājis – kas ir mainījies? Vietu nosaukumi? Valoda? Transportlīdzeklis? Jā. Un diemžēl – tas arī ir viss. Kaut ko ar kukuli iegrozīt sev par labu, skaust kaimiņus un kolēģus, priecāties par otra problēmām… Vai tas viss nav tas, ko šodien redzam un sajūtam, ar ko sastopamies diendienā?
Vai šodienas vēlētāja būtība atšķiras no Ķenča būtības? Un, nonākot amatā, šīs īpašības nepastiprinās?
Interneta portālu komentāros mēs visi esam “taisnības smakas”, bet atgriežoties sadzīvē kļūstam par Ķenčiem? Faktiski ir vēl ļaunāk – iedzimto ķencismu pastiprina sovjetu morāle – kur ko kolchozā var nospert vai apzagt valsti (valsts iestādi) ir “goda lieta”.
Kāds ir sagaidāmais rezultāts? Nē – jaunlatvieši nebūs, strēlnieki ir citā saulē, uzplaukuma nebūs. Mēs esam radījuši labvēlīgu augsni valsts bojāejai.
Rodas jautājums – vai latvieši, kas ir masveidīga mūsdnienu Ķenča izpausme, vispār saprot, ar ko viņi rotaļājas? Vai ierēdņi saprot, ka viņi veicina linča tiesu latviešu valstij? Vai nav saprotams, ka kāds, savā veidā, par to cer un lūdz?
Ir bēdīgi apzināties, bet esošais ķencisms vairāk par kaut kādu Kubas komunistu diktatūru nav pelnījis. Ekonomika ir dibenā un morāle iztrūkst jau gadsimtus. Atliek pseidovalsts ar 90% nodarbinātību ierēdniecībā un 10% vēlētos amatos. Vai otrādi. Tam nav nozīme. Nozīme ir iespējai kolchozā ko nospert.
Tātad. Brāļi Kaudzītes,”Mērnieku Laiki”.
“Ak, mīļais kungs Dievs un Pestītājs!
Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai Tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
Gan otrs saimnieks – Tu jau gan viņu zini – saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām vajagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas, bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā.
Bet jo labāk būtu, ja Tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams.
Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdz, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā.
Jo Tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties?
Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi – aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu.
Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ik rītiņu un ik vakariņu Tevi priekš viņa lūgt.
Labi būtu arī, ja Tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp, un, ja iedomātu, tad lai iedomātu tik vien labi vēlu uz vakaru.
Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi Tu viņa prātu, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniēls pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdošot pavisam otram pušelniekam.
To pašu būtu pelnījuši visi čangalieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.”
Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tālāk:
“Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas – šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša -, bet, lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet Tu griezi visas lietas par labu.
Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un, ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam.
Un, ja arī Tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt.
Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj Tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam.
Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es Tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām Tev bāzies virsū kā es?
To, kā sacīt jāsaka, es Tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras Tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!”
Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai Dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja:
“Ak tu Dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur lūgšanu un asarām! Nu, nu! vai apstāsies tepat?” viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz Dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš nepalīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams Dievam iepriekš sariebt.”