Projekts – “Dzīvais piens”
(atjaunots 07.04.2009)
“Katru dienu – dzīvu pienu!”
Šodien Latvijā piensainiecība ir uz iznīkšanas robežas. Vispārzināma lieta. Kāda ir izeja?
Izeju (vismaz vienu iespējamu) piedāvā projekts “Dzīvais piens”.
Projektā ir sabalansētas piena ražotāju un piena patērētāju prasības cenas un kvalitātes ziņā.
Tehniski – tehnoloģisks apskats ir šeit – “Piens-tieša realizācija”
Projekta “Dzīvais piens” priekšvēsture.
Projekta saknes ir tajā nepatīkamajā apziņā, ka cilvēks naudas dēļ ir spējīgs sacūkot visu ko var.
Patērētājam “tīras” mantas vietā uzspiest pussintētisku produktu – tas naudas dēļ ir kļuvis par normu.To spilgti redzam, ja runājam par pienu un piena produktiem.
Šodien, kad man uzpiež par kaut kādu nezināma sastāva šķidrumu, kuru sarunas karstumā dēvē par “veikala pienu”, maksāt nesaprotamu cenu, tajā pašā laika klausoties, skatoties un lasot, ka par šī produkta izejmateriālu – govs pienu – ražotājam negrib maksāt neko, šodien mani tas vairs neapmierina. Tāpat, kā daudzus tūkstošus iedzīvotāju, kuru pirktspēja krīzes apstākļos katastrofāli krīt.
Mana vēlme ir radīt un iegūt iespēju (tādu, kādu es pats gribētu) – lai es saviem mazbērniem varētu katru dienu nodrošināt glāzi piena, kuras cena būtu 10-12 santīmu ar nodokļiem, man būtu zināma piena izcelsme(ražotājs), tauku saturs un arī atbilstība vispārpieņemtajām (nejaukt ar PVD) sanitārajām prasībām. Glāzi piena, kura iegāde būtu iespējama man ērtā vietā. Vienlaicīgi palīdzot piena ražotājiem – uzturot cenu atbilstošā līmenī.
Mana tehniskā pieredze (vairāk nekā 30 gadu darbojoties elektrotehnikā, elektronikā, automātikā, ražošanas līnijās, automobiļos, papīra ražošanā, poligrāfijā, informācijas tehnoloģijās, datubāzēs u.c.) un pieredze sadarbībā ar ārvalstu uzņēmumiem, visai ātri (~3 mēnešos), izpētot neskaitāmus risinājumus un piedāvājumus Eiropā, ASV, Āzijā (Indija ir pasaules lielāka piena ražotājvalsts), Dienvidāfrikā, Austrālijā un Jaunzelandē, ļāva izstrādāt projektu “Dzīvais piens” – vieglu, ērtu, saprotamu un visai lētu risinājumu.
Ir jau zināms, ka no ~ 18000 Latvijas piena ražotājiem, 2/3 ir nelielie ražotāji.
Lieli piena pārstrādes uzņēmumi ir labi tad, ja ir lieli piena ražotāji.
Mazo piena ražotāju kooperatīvi, ņemot vērā latvieša iedabu – “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, nav pārlieku cerīgi – agri vai vēlu, Dž.Orvela vārdiem runājot, “kāds būs vienlīdzīgāks par citiem”. Vismaz valodās.
Atliek mazās kooperācijas formas (4-6 dalībnieki), kurām ir nepieciešama piena un tā produktu tieša realizācija patērētājam – projekts “Dzīvais piens”.
Mans mērķis nav realizēt starpniecības funkcijas, mans mērķis ir sniegt savu redzējumu vai padomu (kuru pamato 30 gadu pieredze) – kā un ar kādiem līdzekļiem veikt procesu “ražotājs – patērētājs”, kur iegādāties nepieciešamās iekārtas. Vienlaicīgu nodrošinot iespējami augstāko ROI (Return of Investment) – Investīciju atgriešanās laiku un secību, kā arī TCO (Total cost of Ownership) – Kopējās iekārtu iegādes un uzturēšanas izmaksas.
Projekts ‘Dzīvais piens” pieļauj neskaitāmus realizācijas variantus – tādus, kādi konkrētos gadījumos ir patīkami ražotājam un pircējam. Un es esmu stingri pārliecināts, ka šāda forma ir tā, kura spēj apmierināt visu iesaistīto pušu vēlmes un prasības.
Visi biznesi (šis arī ir bizness) vislabāk veicas tad, kad neviens objektīvi nejūtas un arī nav “apiets”….