Krīze vai bardaks?
Visos līmeņos, visās ministrijas, kabinetos un virtuvēs pamatvārds ir “krīze”.
Ražošanas, lauksaimniecības, finansu, politiskā, izglītības, sociālās un veselības aizsardzības, uzticības un vēl kāda krīze. Vai tiešām krīze? Vai labāks notiekošā raksturojums nav krievu valodas vārds “bardaks”?
Kā izskaidro Lielā krievu valodas žargona vārdnīca, vārdam “bardaks” ir divas galvenās nozīmes, abas ir ļoti negatīvas – pamatīga un nopietna nekārtība vai žūpošana (dzerstīšanās).
Fundamentālā kļūda – doma, ka valsts stabilitātei un attīstībai pietiek spekulēt biržās un bankās ar virtuālo naudu un virtuālo IKP, vienlaikus aizmirstot jomas, kurās rada reālo naudu – savu uzplaukumu piedzīvoja pateicoties IT balstītajai globālajai informācijas apmaiņai. Paradoksāli, bet lielā mērā pie esošā bardaka ir vainīga informācijas tehnoloģiju straujā attīstība – tās iespiešanās visās dzīves jomās ar savu “kopēt” un “ievietot”, kas ļāva bankām paātrināt “tukšā gaisa naudas” tiražēšanu.
“Izgāžoties” virtuālajai naudai, atklājās, ka reālās naudas daudzums ir tāds, kāds nu tas ir. Uz virtuālās naudas stutētā valsts struktūra “sakrita čupā”, uz kuras tagad pat gailis nedzied, jo šī čupa ir “perfekts un izsmalcināts” bardaks.
Krīze – gāzīsies vai nē – bija tad, kad varas un finansu celtnēs tusējošie, sajuta, ka tās ir būvētas uz virtuālās naudas gaisa. Šobrīd ir bardaks.
Nopietnas bažas rada tuvredzība un tās “popularizēšana” – pietiks saņemt miljardos mērāmu aizdevumu, un viss nostāsies savās vietās.
Šis aizdevums arī ir virtuālā nauda. Ražošana uc. “materiālajās” nozares operēja (procesu nodrošināja) ar virtuālo naudu, kuras tagad nav. Liekas elementāri – ražošanas turpināšanai, izčibējusī virtuālā nauda (kura ir bezvērtīga – tāda pati, ka jebkurš klerka papīrs) jāaizstāj ar aizņemto virtuālo naudu. Lai ražošana var turpināt radīt tos 10% reālās naudas, kura pasaulē grozās.
Izrādās – elementārās lietas, pie “šprices” esosajiem, sagādā “nothing special” grūtības. Tie pinās izteicienos, trīc, ka tik kāda sponsora neražojošais bizness nenobrūk u.t.t. Turklāt viņi joprojām cer, ka ar aizņemto naudu varēs reanimēt uzblīdušo valsts pārvaldi – daudz radiņu un sposoru pietuvinātie tur taču skaitās “nodarbināti”. Ar virtuālo naudu esošo valsts struktūru, nevarēs atjaunot apriori, bet cita padoma nav. Labākajā gadījumā darī kā bija – “kopēt” kredītlīgumus un skaitļus “ievietot” IKP . Bet gan “kopēt”, gan “ievietot” būšot zem uzraudzības. Tas rada stresu. Bardaks attīstās.
Pamatīga nekaunība ir ļaut dalīt aizņēmumu privātajām komercbankām – tām, kuras visas kā viens ir vainīgas šajā bardakā – aizsedzoties ar nepieciešamību “stabilizēt finansu sistēmu”. Par sociālo un ekonomisko sitēmu runā garāmejot.
Bankām, pēc definīcijas ir tikai tā “nauda”, kura rodas brīdī, kad kāds ņem kredītu, ieķīlājot reālu mantu vai vērtību – māju, automašīnu vai vēl ko. “Nauda” ir banku “virtuālā realitāte” vai fikcija. Ir jocīgu galveno uzsvaru likt uz fikcijas stabilizāciju.
Saskaņā ar entropiju (haosa-bardaka mērs), sakārtot vienā vietā – virtuālās naudas bankās – var tikai uz bardaka pieauguma rēķina apkārtnē. Savukārt entropijas galarezultāts ir “siltuma nāve”.
Ar to gribēju teikt – arī virtuālās bankas ir jāsakārto (stulbi, bet šobrīd pasaule tā ir iekārtota), bet tikai un vienlaicīgi (šobrīd labāk nedaudz pēc) kopā ar apkārtējo ražošanu, lauksaimniecību, politisko sistēmu, izglītības sistēmu, sociālo un veselibas aizsardzības sistēmu. Ja nedarīs vienlaicīgi, tajās pieaugs bardaks un rezultātā Latvijas valstij būs “siltuma nāve” vai, citiem vārdiem, tāds veidojums pie Baltijas jūras vairs neeksistēs. Kopā ar visiem šejienes virtuālajiem un “ienesīgajiem” biznesiem.