Politpisuārā ekonoloģija.
Krīze no rīta, krīze pusdienās, krīze vakariņās. Vienveidīgā gara barība, kuru esam spiesti uzņemt jau mēnešiem, sāk apnikt. Apnīk gan vārda “krīze” nepārtrauktā daudzināšana, bet vēl vairāk apnīk tās ceļoņi un sekas. 3x dienā apcerot: kas ir skaitliski uzpūstās ministrijas un neskaitāmās aģentūras? kas ir uzņēmumu padomes, ka tās nevar atlaist vienas darba dienas laikā? kas ir neprofesionāli budžeti – valsts budžeti, kurus maina 2x mēnesī? kas ir bezrūpiga/bezatbildīga veselības aprūpe? kas ir standarizēta izglītības sistēma? kas ir pašvaldības, kas veidotas saskaņā ar vidējo aritmētisko? kas ir cēlonis neproporcionālam ienākumu/izdevumu sadalījumam no ražotāja līdz patērētājam? kas ir aizauguši lauki un grāvmalas? kas ir masveida bankrotu sākums? kas ir aizņemšanās, ja nevar pateikt, kā to atdos, ar domu – “tauta pabadosies, un tad jau kaut kā…” u.t.t.
Rodas vismaz tā visa teorētiskais definājums: tā ir sociālisma politekonomija nabadzīga kapitālisma apstākļos, vai, citiem vārdiem, politipisuārā ekonoloģija. Klausīšanās, kā vispārzināmas lietas, piem. “bezdarbība”, tukša pļāpāšana”, “nelikumība” u.c. sauc par “situācijas izpēti”, “diskusiju starp speciālistiem”, “pardomātu resursu izlietojumu”…., jau klūt par mazohismu.
Atceros no bērnības stāstu “Dželsomīno melu zemē”. Tas stāsts ir Utopija, paradīze vai ideāla pasaule – sauciet kā gribiet – salīdzinot ar šodienas situāciju valstī. Lasot informāciju par milzīgo skaitu mazo, vidēji un arī lielo komersantu, zemnieku saimniecību, izglītības, iekšlietu, veselības aizsardzības struktūru iedzīšanu praktiskā maksātnespējā, citas asociācijas, kā ar boļševiku organizēto “golodomoru” Ukrainā, nemaz nevar rasties. Vai nav jauki – Latvijas nacionālā latviešu valdība Latvijas tautu pakļauj “golodomoram”? Varbūt pietiek ar Dž. Orvela “1984″ attēloto ekonomisko situāciju valstī? Ko ar visu šo iesākt? Nav zināms, bet viens risinājums ir attēlots 25 gadus vecā video, kurā man patīka tā “kuvalda”: