Pieaugušie + bērni = interneta saturs.
Ir pagājuši jau vairāki mēneši no 2008.g. 30.augustā publicētā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinuma par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido daudzgadu Kopienas programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas”. Ļoti nozīmīgi, manuprāt, ir punkti 2.8 un 2.12:
2.8 “Kaitīgs” saturs attiecas uz saturu, kuru vecāki, skolotāji un citi pieaugušie uzskata par potenciāli kaitīgu bērniem. Šāda satura definīcijas dažādās valstīs un kultūrās atšķiras un var aptvert tematiku sākot no pornogrāfijas un varmācības līdz rasisma, ksenofobijas, agresīvas runas un mūzikas, pašsakropļošanās, anoreksijas un pašnāvības vietnēm.
2.12 Tomēr EESK aicina izstrādāt definīcijas un juridiskos skaidrojumus jēdzieniem “kaitīgs” un “darbības”, it īpaši apsverot to transponēšanu valsts tiesību aktos.
Latvijas (un ne jau tikai Latvijas) publiskajā telpā bieži izskan aicinājumi “aizliegt”, “cenzēt”, “ierobežot” to, ko ir iespējams lasīt, rakstīt, klausīties un skatīties internetā. Faktiski tos izsaka tie, kuriem nav nekādu zināšanu un izpratnes par interneta funkcinēšanu. Teikšu skarbāk – tie, kuriem nav izpratnes par sabiedrības funkcionēšanu un tiesībām brīvi paust un saņemt informāciju. Interneta informācija nav avīze vai grāmata, kuru var konfiscēt un sadedzināt. Interneta informācija ir mūsu civilizācijas 3. viļņa – informācijas viļņa – tiešs produkts un izpausme.
Šodien jebkurš, kuram ir pietiekamas iemaņas (kuras nebūt nav ļoti specifiskas), internetā var izteikt savu viedokli – komentāra, bloga, publikācijas, podkāsta, videoklipa u.c. veidā. Pirmā problēma – kāda apjoma zināšanas rada šo viedokli.
Un jebkurš var iepazīties ar visu, ko vien internetā var atrast. Sabiedrības kolorīts tieši atspoguļojas interneta saturā. Papildus – internetā esošajai informācijai nav ģeogrāfisku robežu – vienīgais, kas ierobežo iespēju iepazīties ar internetā publicēto, ir nelielas finansiālas (reizēm) un valodas barjeras. Otra problēma – vai sabiedrība piekrīt, ka visi var iepazīties ar visu.
Daudz viedokļu un satraukuma ir par to, ka bērni spēj piekļūt informācijai, kura viņiem nav piemērota vecuma dēļ un vecāku uzskatu dēļ. “Kaitīgs” saturs un nepieņemamas “darbības” – pārsvarā to attiecina uz cilvēku savstarpējām attiecībām dzimumattiecībās un savstarpējo vardarbību. Trešā problēma – definēt kas ir “kaitīgs” un kādas ir “nepieņemas darbības”.
Aicinājumi risināt minētās problēmas ar “aizliegt”, “cenzēt”, “ierobežot”, ir tas pats, kas ierobežot vai apturēt cunami / zemestrīci ar “aizliegt”, “cenzēt”, “ierobežot”.
Internets un tā saturs liek pārvēŗtēt “tradicionālās vērtības” un arī daudz piesauktās “kristīgās vērtības”. Tradicionālās un kristīgās vērības stabili nodrošina iespēju sievietēm maksāt mazāku algu nekā vīriešiem, uzturēt patriarhālo uzskatu par ģimeni un nodoties pedofilijai. Skarbi 21.g.s.? Nē.
Es neesmu feminists, bet nepiekrītu tam, ka Eiropas Savienībā sievietes saņem par 4-25% mazāku algu par vīriešiem, un šī attieksme neizrāda nemazāko tendenci mainīties. Par ģimenes “galvu” joprojām uzskata vīrieti, lai arī tas varbūt ir nodzēries tips ar tieksmi uz azartspēlēm.
Es neesmu ateists, bet man jāatzīmē, ka šo lietu uzskatu uztur visas lielās reliģijas, sākot ar senēģiptiešu – dievs ir vīrietis, priesteris ir vīrietis, “taisnais” ir vīrietis (nav man gadījies lasīt par “taisno” – sievieti) u.t.t. Viena no lielā reformatora Mārtiņa Lutera pamatatziņām bija “taisnais dzīvos no ticības” Savukārt, viens no kristietības stūrakmeņiem Pāvils paziņo, ka “taisnais” sievietei nepieskaras – ja nu vienīgi nav citas izejas (1.Pāvila vēstule korintiešiem 7:1). Un hierarhija – vīrietis – bērns (puika) – sieviete ir gatava.
Retorisks jautājums – vai šī hierarhija spēj definēt to, kas ir “kaitīgs” bērnam?
Vai interneta saturu esošās globalozācijas apstākļos vispār drīkst kritizēt un vēl vairāk – regulēt – no mūsu, vietējā skatu punkta? Kas mums ir “nepieņemams”, citur pasaulē ir “pieņemams”. Kā tad ir ar Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju? Kad ir derīga, tad piemērojam, bet kad nav derīga, tad nē?
Manuprāt, ir divi risināmi jautājumi.
1. Kliedēt mītu par anonimitāti internetā. Ja kāds/kāda raksta necenzētu “anonīmu” komentāru, tad viņam ir jāzin, ka “anonomitāte” ir ilūzija un tāpat ir zināms, ka tieši viņam ir problēmas ar izteiksmes līdzekļiem. Ja kāds/kāda “anonīmi” ievieto pedozoonekrofīlijai veltītu klipu, tad visi ir informēti par viņa “hobiju”. Ja kāds “vīrišķīgi” izplata informāciju, ka viņš ir kaismīgs tradicionālas patriarhijas piekritējs un ar tīksmi (vai sava stulbuma pēc) ievieto sievieti vai bērnu pazemojošu informāciju, tad visiem ir jāzin, ka viņš ir patriarhāls plukata, kurš bučo kunga roku. Lai gan arī minētais vērtējums, iespējams, ir radies manas vēsturiski radušās audzināšanas dēļ vietējos apstākļos.
Iluzorā “anonimitāte” ir galvenais cēlonis tam, ka interneta saturā ir visdažādākais – kam pieņemams, kam nē.
Ir daudzi un dažādi likumdošanas akti, kuri nosoda un apkaro daudzas no internetā atrodamajām informācijām. Tomēr šī apkarošana sākas pēc tam, kad informācija jau ir publicēta un kāds tai ir “uzdūries”.
2. Radīt tehnoloģiskas iespējas izslēgt vai minimizēt iespēju “nejauši uzdurties”. Kā to veikt?
- - Izglītot vecākus – nedot datora administratora tiesības bērniem, ja ir iestādītas “vecāku kontroles”.
- - Izglītot bērnus – mainīt mācību programmu un sākt mācīt datorus no 1.klases, mācīt vispārpieņemtos sabiedriskās uzvedības un izteiksmes stila principus (ētika) no pirmās klases. Nav pamata pieņemt, ka to dara ģimenē.
- - Prasīt katrā datorā bezmaksas programmu (piem.K9) ziņošanai par saturu, kurš vecākiem liekas “nepieņemams” viņu bērniem – gan pārdodot datorus, gan pārbaudot pirātismu.
- - Katrā publiskajā portālā, valsts iestāžu mājas lapās, interaktīvo un distances apmācību vietnēs prasīt ievietot tiešu saiti uz lapu ziņošanai par “nepieņemamu saturu” un “nepieņemama satura izskaidrošanas lapu.
! Manuprāt, ir muļķigi ko mēģināt panākt – jo sevišķi, ja runājam par bērniem – ar vienkāršu “nedrīkst” bez pamatojuma. Ja ir “nedrīkst” vai “tas nav labi” vai vēl kas, tad ir jābūt arī skaidrojumam.
! Interneta saturs ir tikai sabiedrības uzskatu atspoguļojums. Ja vecāki nevēlas, lai viņu atvases vismaz mājās neskatās to vai šo, tad viņiem pašiem ir kas jādara. Prasīt tikai no citiem ir tukša runāšana – tāda pati, kā muļķīgi un nepieņemami komentāri.
! Uzvelt atbildību internetam vai interneta pakalpojumu sniedzējiem par saturu, ir tas pats, kas uzvelt autoražotājam atbildību par braukšanu dzērumā.
! Metode – bloķēt lietotāju, ja tas publiskajos portālos raksta nepieņemamas lietas, arī nav īsti pareizi. Rakstītājam vajag rezonansi un bloķēšana viņu padara par “baigi aso”. Labāk ir pretkomentārā nostādīt nepieņemamo lietu rakstītāju muļķa lomā. Komentāri beidzas uzreiz – esmu to vairākkārt pārbaudījis praksē, gan bez atlīdzības.
! Sabierība nav gatava mūsu civilizācijas 3. vilnim – informācijas vilnim. Tas attiecas gan uz izglītību, gan uz seksu, gan un uz iespēju “anonīmi” kadu nolamāt. Negāciju vai “nepieņemāmā” apkarošanā ir jāiesaista visa sabiedrība. Mainot tikai likumus, vai ar šo jautājumu strādājot nelielam skaitam speciālistu, izmaiņu nebūs.
!Kamēr tētuki ar dūrēm patriarhāli “audzinās” māti, tikmēr bērni būs ieinteresēti atrast arī citas, viņiem nepieņemamas, dzīves izpausmes – pedofilu seksu (vardarbību no vīrieša-tēva) vai novērtējumu bariņā – kas meitenei ir zem brunčiem – jo “ģimenes galva”, dauzot māti, izbļauj svešvārdu kaudzi.
Bērnu attieksme un intereses ir plašākas par vecāku attieksmi un interesēm.
Pārējais ir “putas”.